dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė̃ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dùobe: duôbe Wessen n. FBR. XIII, 81,

1): auch Ramkau, (mit ùo ² ) Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, N.-Rosen, Sonnaxt, Warkl.: dziļas duobes (Var.: bedres) dibe̦nā BW. 27536: iekrita ūdens duobē 21099; duobe, der Voröfen
- auch Lubn: n. BielU:; utu d., das Grübchen an Genick PV.;

2): puķu duobes maliņā BW. 1543;

3): negāja sargātu munas duobes Pas. VI, 361 (aus Eglūna); ‡

5) das Tal, die Schluchf
BielU.; ‡

6) ein Teich
Mesoten.

Avots: EH I, 349