drunēt

drunêt, -ēju Spr., verwittern, modern, trocken faulen: tad lai puva, lai drunēja VL. Vgl. drinēt, trunēt, [sowie li. drunu "faule"].

Avots: ME I, 504


drunēt

drunêt: auch Erlaa, Saikava (III p. prs. drun), Kalz., Prl.; kuoks, miruonis drun Saikava.

Avots: EH I, 336