ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

ducinât,

1): auch AP., Auleja, Bers., Kalz., N.-Peb.; ‡

3) schallen machen
(?): kas (= Uhren) ducinaja gaisu gar visām sienām Ezeriņš Leijerk. II, 222.

Avots: EH I, 338