dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

dze̦nât,

3): auch Frauenb.; ‡

5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡

6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.

Avots: EH I, 355