dzìrdêt (li. girdė´ti), dzirdu. dial. auch dziržu, -ēju, hören: daudz kuo dzirdēt, maz kuo runāt od. dzirdi daudz, runā maz. kas man jādzird? was muss ich hören? viņš neliekas ne dzirdis od. dzirduot, er lässt es sich nicht merken. ve̦cie nuo tam ne dzirdēt, die Alten wollen davon nichts hören LP. III, 68. Mit abhängigem Part. od. ka: viņš dzird zâli augam. Refl. -tiês. sich hören lassen: šalkā dzirdas gaudas Apsk. I, 305. [Auswärtige Beziehungen unsicher; vgl. Fick Wrtb. I ^4. 418 und BB. XVIII, 142, Leskien Abl. 327, Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza KZ. XXXVII, 388, Buck AJPh. XXXVI, 11 f., Walde Wrtb. ² 334 unter garriō. Trautmann Apr. Spr. 337.]

Avots: ME I, 552

dzìrdêt, Refl. -tiês: Madaļai dzirdējās (nach r. слышалось ) kauja Pas. XI, 356.

Avots: EH I, 359