dĩdît [nach RKr. XVI, 124 ² in Rutzau auch dîdît ^2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477

dĩdît,

4): jem. wiederholt stossen, schütteln Frauenb. Refl. -tiês,

1): trampeln
Ahs: (zirgs dĩdâs) tollen, ausgelassen sein Segew:, Wolm.; sich unnötig hin und her bewegend andere stören Frauenb.; ‡

2) "?": skuoluotājs dìdījās ² un neņēma pretī (bē̦rnu skuolā), ja grāmatu nemācēja (wo?); ‡

3) d. kam virsū Segew., jem. belästigen, zusetzen.

Avots: EH I, 325