dĩkã [Muremois, dìka ² Kr.], weinerliches Kind, Schreihals A. XI, 630, [Tukkum], Krem., AP.; (zu dìkt).

Avots: ME I, 478

dĩkã [PS., li. dykõ "даром"] stāvēt, müssig stehen: ja mēs abi sāktum kauties, tad nestāvi dīkā, bet palīdzi man LP. VII, 484. dīkā dzirnu neatstāju BW. 22529, 3. Vgl. dīks. [In Pebalg bedeute dīkā iekrist etwa - "einen Misserfolg haben": nezin, vai viņam izduosies; vai tik viņš neiekritīs dīkā (?).]

Avots: ME I, 478

dĩkã, müssig: auch (mit î ² ) Dunika, (mit ì ² ) Oknist.

Avots: EH I, 325