gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. ² 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

gùovs: nom. plur. guovas BW. 22340, 1 (aus Selg.), acc. plur. guovas 28892 (ebenda), Demin. guovtiņa BW. 9349, 2; 16471 var., dat. s. guoviņai 29065: raiba g. BW. 19128. ālavas g. 19008, 5. guosniņa raibaļiņa 32762.

Avots: EH I, 424