grût [Kr., grùt ² Preili, Nerft, grũt PS., Salis], s. gŗūt.

Avots: ME I, 669

[gŗût, Neuenb., gŗût ² Kand., [Pl., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen], grût ² [Dond.] (li. griúti), gŗūstu, gŗuvu, intr.,

1) einstürzen, zusammenfallen:
mūkat, svešļaudis, istaba grūst BW. 20729, 1. grūstošs mēness, abnehmender Mond JK. VI, 39;

2) stürzen, eilen:
uz Sofijas dievnamu lūdzēji grūst A. XIII, 376. smiekli ar bāni gruva nuo mutes ārā. Zu gŗaut.

Avots: ME I, 673

gŗût,

1): pēc salnas gŗūs visas lapas zemē Frauenb. gŗūstuotā (?) mēnesī ebenda.

Avots: EH I, 415

‡ II grũt AP., (mit ù ² ) Kaltenbr., Lubn., Adv., = grũti, schwer.

Avots: EH I, 413