ìebil̂st,

1) anreden
U.;

2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebil̂dums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.

Avots: ME II, 3

ìebil̂st, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit il̂ ² ) Frauenb., Ramkau, (mit il̃ ) Lemb., (mit ìl ² ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit il̂ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebil̂dies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il̃ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il̃ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504