ìebilˆst,

1) anreden
U.;

2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebilˆdums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.

Avots: ME II, 3

ìebilˆst, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ ² ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl ² ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504