ielauzīt

ìelaûzît, freqn., tr.,

1) knicken:
salmus;

2) einbröckeln:
maizi pienā, tauku putrā;

3) mit Mühe beibringen, einüben, einpauken:
uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik. Refl. - tiês, sich mit Mühe einüben, eine gewisse Fertigkeit gewinnen: latviešu valuodā, grāmatā, rakstuos. tie tādā vardā bija jau labi ielauzījušies A. XX, 573.[Nomen actionis: ìelauzîšanâs.]

Avots: ME II, 37