iemērīt

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45