iesprūst
ìesprûst 2 Ahs.,
1) eingeklemmt werden, stecken bleiben:
vilkam iesprūdis kauls kaklā. sivē̦ns pa vārties līzdams iesprūdis. [saimnieku bē̦rni tiem vienmē̦r acīs iesprūduši: katru juoku, katru nieku... tie tūliņ kâ vēstenši ne̦sā pa visu pagastu apkārt Janš. Dzimt. 2 II, 116];
2) sich verfangen:
vējš, zaruos iesprūdis, gaudas vilka MWM. VIII, 87.
Avots: ME II, 71
1) eingeklemmt werden, stecken bleiben:
vilkam iesprūdis kauls kaklā. sivē̦ns pa vārties līzdams iesprūdis. [saimnieku bē̦rni tiem vienmē̦r acīs iesprūduši: katru juoku, katru nieku... tie tūliņ kâ vēstenši ne̦sā pa visu pagastu apkārt Janš. Dzimt. 2 II, 116];
2) sich verfangen:
vējš, zaruos iesprūdis, gaudas vilka MWM. VIII, 87.
Avots: ME II, 71