ieteka

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka ² Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81