izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

izbadît,

2): dabū kādu šķembeli un izbada zuobus Linden in Kurl.;

3): kad kāpuosti: ir izskābuši, tad viņus izbada ar žautru AP. ar ārdbīļa tievuo galu izbada lāvu ebenda. Refl. -tiês: viņu ganu vērsis izbadījās ar mūsijuo Warkl. gan izskrējuos un izbadījuos Pas. I, 254.

Avots: EH I, 433