I izduobêt,

1) intr., hohl werden
(li. išduobė´ti): izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148. izduobējuši plaisumi Jer. 48, 29;

2) tr., aushöhlen:
ūdens izduobē akmiņus Hiob 14, 19. viņš tad izduobēja lielu kartupeli Dünsb. Subst. izduobējums, etwas Ausgehöhltes, Hohles;

3) izduôbêt ² Dond., Beete
(duobes) anlegen, abbeeten: dārzu; izduobēt lauku, den Acker beetweise aufpfügen, ausfurchen Dond.

Avots: ME I, 730

I izduobêt,

2): ausgraben
(izrakt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 444

II izduobêt, verwittern [?]: dakstiņu jumts ir pa˙galam izduobējis Mag. II, 3, 116.

Avots: ME I, 730