izecêt (li. išekė´ti), tr.,

1) ordentlich beeggen:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568;

2) eegend abquälen, zu Schanden eggen:
ize̦cē̦ts kumeliņš BW. 17530;

3) eggend abnutzen, verbrauchen:
es neve̦stu kundziņam ize̦cē̦tas ecēšiņas BW. 22014;

4) eggend beseitigen, zerstören:
ežu, nezāles, labību;

5) fig., durchpauken:
izecēt muguru. Refl. - tiês,

1) sich satt eggen:
zē̦ns nu labi šuodien izecējies;

2) sich durchprügeln:
puiši kruogā izecējušies Kand.

Avots: ME I, 734

izecêt,

5): zerkratzen
(?) Heidenfeld: griêzi viņai izecēja stilbus.

Avots: EH I, 446