izgŗaût (li. išgriáti),

1) eine Bresche hervorbringen, zertrümmern:
mūris bijis pa nakti še un te izgŗauts LP. VII, 371;

2) bahnen:
asaras bij pašas sev ceļu izgŗāvušas Jauns. Refl. - tiês, sich gewaltsam durchdrängen, durchdringen: leitis izgŗāvies šurp, mūsu galvas skalduot MWM. VI, 482.

Avots: ME I, 740

‡ izgraut, = izgraût 1; aufreissen, -schlitzen Kaugurciems: vietām tīkls uz akmeņiem izgrauts vairāk, vietām mazāk.

Avots: EH I, 449