izkàltêt, tr., austrocken: sienu, ziedus. liesma izkaltēs viņa zarus Hiob 15, 30. kur es savas villainītes svešumā izkaltēšu BW. 18154. Refl. - tiês, trocken werden.

Avots: ME I, 747

I izkàltêt, ‡

2) trocknend vertreiben:
mēs viņu izkaltēsim Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 453

‡ II izkal˜têt Salis, ausmeisseln: i. caurumu.

Avots: EH I, 453