izklaiņāt

[izklaiņât U.], izklaiņuôt, intr., auseinandergehen, sich zerstreuen: izklaiņuošana iesākusies tuos laikuos Sirmais. Refl. - tiês,

1) sich zerstreuen, zerstieben:
vakarā iespaidi izklaiņuojās un izgaisa kâ migla A. U.;

[2) zur Genüge umherschlendern
Stenden].

Avots: ME I, 751