izklaidēt

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751