izlaûzt (li. išlàužti), tr.,

1) ausbrechen:
zuobus, ce̦lmus;

2) ausrenken:
kāju, ruoku;

3) aufbrechen:
durvis, klēti A. XIII, 526, gew.: uzlauzt klēti. Refl. - tiês,

1) von selbst ausbrechen:
kaut birzē ce̦lmi izlauztuos LP.;

2) hervorbrechen, entfahren:
iz mākuoņa izlauzusies saule Vēr. II, 155. kâ ar varu izlauzās nuopūta sē̦dē̦tāju nuo krūtīm A. XX, 133;

3) zur Genüge ringen, kämpfen:
nu tik labi izlauzāmies.

Avots: ME I, 762

izlaûzt, Refl. -tiês, ‡

4) sich
(dat.) ausbrechen, -renken Frauenb.: i. kāju.

Avots: EH I, 462