izmir̃t (li. išmir̃ti), intr., aussterben; še atnāca panāksnieki, gaļas badu izmiruši BW. 19404. viss bij kluss kâ izmiris JK. V, 68. Refl. - tiês, in der Verbindung: badu izmirties, Hunger leiden: cik reiz esi badu izmiries A. XVI, 872.

Kļūdu labojums:
aussterben = aussterben; (mit badu) längere Zeit Hunger leiden

Avots: ME I, 772

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466