izmīcīt

izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,

1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;

2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.

Avots: ME I, 772


izmīcīt

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467