izplàucêt, tr., aus -, verbrühen: ar vāruošu ūdeni trauku Konv. ² 1166. Jē̦kabs izplaucēja sev muti Tirsm.

Avots: ME I, 781

izplaûcêt, izplaucinât, tr., zum Blühen, zur Blüte bringen, erblühen machen: zied ziediņš savāds, smaršīgs izplaucē̦ts Stari II, 839. sala bija uz viņas bālajiem vaigem izplaucējusi sārtas ruozes Asp. sabiedriskā apziņa jau nuo laika gala bij izplaucinājusi savu īpatnējuo kultūru Vēr. II, 1384.

Avots: ME I, 781