izplekš(ķ)êt, tr., ausschwatzen, aussprengen: izplekšējis ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. citu priekšā tuo izplekšķēt Alm.

Avots: ME I, 782

izplekš(ķ)êt, ‡ Refl. izplekšķêtiês Erlaa, = ‡ izplekstêtiês.

Avots: EH I, 472