[izplinkšêt "izputēt, iznīkt": saimnieks nuo mājām izplinkšējis Rutzau.]

Avots: ME I, 783

izplinkšêt: drīz vien tā (skuola) atkal izplinkšēja Janš. Līgava II, 62 (ähnlich I, 428, Mežv. ļ. II, 312).

Avots: EH I, 473