izpurpēt

izpur̂pêt [Warkh.],

1) morsch, mürbe werden:
izpurpējis uozuoliņš BW. 13041. izpurpējusi mūŗa sē̦ta Stari II, 101, Etn. II, 17, Sessw.;

[2) = izkurtēt U.].

Avots: ME I, 786