izpur̂pêt [Warkh.],

1) morsch, mürbe werden:
izpurpējis uozuoliņš BW. 13041. izpurpējusi mūŗa sē̦ta Stari II, 101, Etn. II, 17, Sessw.;

[2) = izkurtēt U.].

Avots: ME I, 786

izpur̂pêt,

1): uozuolam vidus izpurpējis Nautrēni (mit ùr ² ), Nerft;

2): griežņi, rāciņi u. c. var i. (mit ùr ² ) Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 475