izslàucît, tr.,

1) ausfegen, auskehren:
istabu;

2) auswischen:
ar lakatiņu tā izslaucīja acis.

Avots: ME I, 799

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480