izstrīķēt
izstrĩķêt, tr.,
1) ausstreichen:
vārdu, ve̦se̦lu rindu;
2) schärfen mit dem
strĩķis; izstrīķējis izskaptiņu, aizpļauj munu cirtieniņu BW. 28629.
Avots: ME I, 807
1) ausstreichen:
vārdu, ve̦se̦lu rindu;
2) schärfen mit dem
strĩķis; izstrīķējis izskaptiņu, aizpļauj munu cirtieniņu BW. 28629.
Avots: ME I, 807