izte̦ka,

1) der Aus-, Abfluss, ein Fluss, der von einem See od. Sumpf abfliesst:
upītē dzerti gāju, ezeriņa izte̦kā BW. 26480. tai vietā radusies dziļa grava ar izte̦ku (upīte) LP. VI, 204. purva izteciņa BW. 21406;

2) ein Flussarm, der vom Fluss abmündet;

3) die Quelle
St.; [bei Glück als o - Stamm: baušļi ir (gudrības) izte̦ki Sir. 1, 5].

Avots: ME I, 816

I izte̦ka, ‡

4) izte̦kas diena, der Tag nach Johannis
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 488

‡ II izte̦ka Frauenb., = pãrtika, der Unterhalt, Proviant: kad bagāti ir, tad atve̦d savu izte̦ku.

Avots: EH I, 488