jaucēt
jaûcêt [Kr., Lis., Warkh., Druw., Kl.], - ẽju,
1) tr., gewöhnen:
bē̦rns pie dieva vārda Manz. tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucē̦ts Rainis. kuo tu bē̦rnus jaucē pie (auch uz) nedarbiem Bers., Sonn.;
[2) jaucēt, locken:
dievs grib ar tuo mums jaucēt, ka mums ticēt būs LLD. II, 13 23 .] Refl. - tiês sich gewöhnen: tam būs jaucēties apduomīgus vārdus runāt Manz. Sir. 39, 3. Vgl. jaûks.
Avots: ME II, 97
1) tr., gewöhnen:
bē̦rns pie dieva vārda Manz. tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucē̦ts Rainis. kuo tu bē̦rnus jaucē pie (auch uz) nedarbiem Bers., Sonn.;
[2) jaucēt, locken:
dievs grib ar tuo mums jaucēt, ka mums ticēt būs LLD. II, 13 23 .] Refl. - tiês sich gewöhnen: tam būs jaucēties apduomīgus vārdus runāt Manz. Sir. 39, 3. Vgl. jaûks.
Avots: ME II, 97