jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

jumala,

1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;

5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.

Avots: EH I, 566