I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

I kàitêt,

2): k. dzelzi auch AP., Oknist.

Avots: EH I, 575

[II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575