I kãre, die Leckerheit, Begehrlichkeit, Begierde, namentl. etw. Leckerem: viņam uzgāja ķeŗamā kāre LP. VII, 865. ēda un dzēra... bez kādas kāres Vēr. I, 1372. tuo slavas kāre dīda MWM. VI, 401. Das Demin. kãrĩte als Personifikation des Liebreizes: viņa bija tik skaista kâ pate kārīte LP. VII, 41.

Avots: ME II, 195

I kãre: auch Dond.; k. uz gaļu AP.

Avots: EH I, 602

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres ² Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. ² 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195

II kâre: auch (mit â ² ) Dunika.

Avots: EH I, 602

‡ III kāre "pļe̦ka" Linden in Kurl.: mīkdas, mīkstu mālu k.

Avots: EH I, 602