kašņât, - ãju, tr., freqn. zu kast, scharren, die Erde aufwerfen: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašņādami BW. 12956. pavēleja putniem smiltis kašņāt LP. VI, 718. Refl. - tiês, emsig scharren (intr.): es palikšu par vistu..., tad kašņāšuos pa kaņepēm LP. III, 10.

Avots: ME II, 171

kašņât, ‡

2) wiederholt kratzen:
k. galvu Bauske.

Avots: EH I, 592