kañtîgs, tüchtig, kräftig: ve̦cāks vīriet(i)s jau vienmē̦r kantīgāks MWM. VIII, 566. kantīgs vīrs A. XII, 675. kantīgs zirgs U.

Avots: ME II, 156

kañtîg's: aus nd. kantig "stark, munter, kräftig", s. Sehwers Unters. 47.

Avots: EH I, 585