kapkalˆns od. kapu kalˆns, kapkalne,

1) ein Grabhügel, eine Grabstätte:
uzmeta kapkalnu viņam par guodu KM. pa+priekš viņa aizvadījusi kapkalnā savu vienīguo dē̦lu Apsk. dē̦ls jau 43. mūža gadā ir ņēmis kapkalnē dusas vietu Vēr. II, 864.

Avots: ME II, 159

kapkalˆns:

"l)" ME. II 159 zu streichen; auch der Friedhof:
kapkalniņš viss ziedēja ... tur guļ mani brāleliņi BW. 27635 var. kapkalnā apakš zaļas velē̦niņas 27680.

Avots: EH I, 586