klīst

klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît ² [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]

Avots: ME II, 231