I klaîdît [Nigr.], - u, - ĩju, zerstreuen; spenden, vergeuden: kuo nu tik daudz vārdu klaidīt par tīrām blēņām! Grünh. dievs savu svētību kviešiem pie augšanas klaidījis U. Wohl identisch mit klaidît II.]

Avots: ME II, 208

I klaîdît: auch Warkl.

Avots: EH I, 608

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. -tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

II klaîdît: auch (mit ai ) Stom. Refl. -tiês: pa pasauli kl. Dünsb. Od. 197.

Avots: EH I, 608