klaknēt
klaknêt, -u, - ẽju, intr., lange auf etwas vergeblich warten, müssig sein, quienen: saimnieks pats kruogā un siltumā, bet zirdziņš klakn ārā aukstumâ Bers., Lasd., Laud. mēs klaknam te visu dienu, salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. [Zu r. клёкнуть "verwelken, schrumpfen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 511)?]
Avots: ME II, 211
Avots: ME II, 211