klaukšķināt

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215


klaukšķināt

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611