klikstēt

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227


klikstēt

klikstêt,

1): klikstuošs ģelzis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 51.

Avots: EH I, 617