klizmêt, - ẽju, tr., schädigen, ein Unglück zufügen: raganas klizmē cilvē̦kus LP. VII, 638. burvji skrien kaudzes izskatā ar viesuli kaimiņa druvas klizmēt VII, 129. Refl. - tiês, missglücken, nicht gelingen: vienād˙vien man klizmējas Naud. gāja labi, kâ vajaga, neklizmējās ne mazākā mē̦rā LP. VII, 611.

Avots: ME II, 230

klizmêt: auch N.-Bergfried; (kājā) klizmē̦ts (aus Semgallen); (am Fuss) beschädigt (verrenkt). Refl. -tiês: viņam ceļā klizmējies (kļūdījies) Doblen; "Schaden; Störung erleiden" (aus Semgallen). Zur Bed. vgl. auch saklizmêt.

Avots: EH I, 619