klurga
klùrga, 2
1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];
2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;
3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;
4) klurgas, die Stelzen
Karls.
Avots: ME II, 236
1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];
2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;
3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;
4) klurgas, die Stelzen
Karls.
Avots: ME II, 236