I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230

I klĩrêt,

1): aufputzen
Behnen; k. istabas Laidsen. Refl. -tiês

1): auch Behnen, Ermes, Grūnw., Mesotan, N.-Bergfried; "le̦puoties" IMM. 1932 I, 21 (aus Dond.).

Avots: EH I, 619

II klīrêt N. - Kmph., = klũrēt. [Vgl. li. klyruoti "своеобразно кричать".]

Avots: ME II, 230

III klĩrêt, - ẽju, schwer arbeiten, nīkt: jūs sēžat istabā, bet man lietū jāklīrē pa ganiem Dond.; ["pa niekam staigāt" Dond.: kuo tu klīrē apkārt?]

Avots: ME II, 230

‡ IV klĩrêt Seyershof aufmerksam schauen und suchen: kad uziet ūdŗa pē̦das, tad viņu sāk k.

Avots: EH I, 619

‡ V klīrêt, vergauden Golg.: tie tâ klīrē, ka drīz nebūs maizes, kuo ēst.

Avots: EH I, 619