knibināt

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246


knibināt

knibinât(iês): es jau tâ˙pat kaut kuo pa ganiem knibe̦nājuos (machte irgend eine Handarbeit) AP.

Avots: EH I, 630