kniķêt,

1) knipsen
Burtn. n. U.;

2) schlagen
Kurl. n. U.: kuo tu bē̦rnu kniķē, kad nav vainīgs! Nigr.

Avots: ME II, 246

kniķêt,

2): puika (ar āmuru viegli) kniķēja naglai pa galvu Stenden. kniķē ar ... kātu man pa nagiem! Janš. Līgava II, 243. Nach Sehwers Unters. 54 aus nd. knicken.

Avots: EH I, 630