Paplašinātā meklēšana

apkrẽ̦puôt, auch -ât, tr., mit Schleim beschmutzen.

Avots: ME I, 95

baltkrēpis bal˜tkrētis, -ītis, weisse Mähne habend, der Weissfuchs, der Schweissfuchs: jūdzu baltkrēpīti kumeliņu BW. 11297.

Avots: ME I, 257

‡ dze̦lˆkrẽpis Planhof, ein Pferd mit gelber Mähne.

Avots: EH I, 353

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

‡ izkrēpelêt, ausqualstern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 458

krẽ̦pa, sniega krē̦pa, ein wenig Schnee [Neugut, Stelp.]; maza siena krē̦pa A. XVI, 112. Der Pl. krẽ̦pas,. Schleimauswurf, Speichel: krē̦pas izplata slimības. [Zu kre̦pučas.]

Avots: ME II, 275

krẽ̦pačas, Schleimauswurf A. XIV, 479.

Avots: ME II, 275

krẽpaînis: mit ẽ̦ AP., Ramkau, (mit ēp ) Renzen: krē̦paini, vai nevari sev galvas sasukāt! AP.

Avots: EH I, 651

krēpaînis, der Mähnige, Zottige: šuogad krēpaiņiem (den Pferden) gan vairāk miera Lut. vārtu priekšā gulēja divi apsniguši krēpaiņi - lauvas Austr. mati mani krēpainīši (Var.: krepainīši (?) BW. 5520.

Avots: ME II, 275

krẽpaîns,

1): krèpaîns ² suns KatrE.; ‡

2) wellenförmig, gewellt
(mit ẽ̦ ) Schibbenhof: krē̦painas kāpu smiltis. veldē sasista labība vai zâle var būt krē̦paina.

Avots: EH I, 651

krẽpaîns, [krẽ̦pains C., Schuj., Ruj., Warkl., krẽpains Arrasch, krẽpains Bauske], mähnig, starkmähnig, zottig: liels, krēpains vilks Etn. III, 60.

Avots: ME II, 275

[I krẽ̦pala Bl., Schleim]; krẽ̦palas, der Schleimauswurf, Speichel.

Avots: ME II, 275

II krẽ̦pala: nāc nu, krē̦paliņa, lai es tev sasukāju matiņus! AP., Schujen.

Avots: EH I, 651

[II krẽ̦pala C., ein Mädchen mit zottigen Haaren.]

Avots: ME II, 275

[krẽ̦paļât,] krẽ̦palāt [?], [krē̦paļât U.], krẽ̦pât, krê̦pât PS.], intr., qualstern, Schleim auswerfen. Refl. -tiês, [krē̦pâties Ar.], oft stark speien.

Avots: ME II, 275

‡ krẽ̦paļi ² Linden in Kurl. "?": nāc, kâ var sasakāt matus! citādi staigāsi kâ k.

Avots: EH I, 651

krẽ̦pas (unter krẽ̦pa): auch Orellen.

Avots: EH I, 651

kŗẽ̦pas: auch Frauenb.

Avots: EH I, 665

[kŗẽ̦pas Nikrazen, = krẽ̦pas.]

Avots: ME II, 297

‡ kŗẽ̦pât Frauenb., = krẽ̦pât.

Avots: EH I, 665

krēp(j)àuzas, Fahnenhafer Konv. ^l 157, [PS.].

Avots: ME II, 275

*krēpe (unter krẽpes), ‡

2) eine weibliche Person mit zerzaustem Haar
Bērzgale: k., k., sukā galvu! BW. 14130, 1; 16914.

Avots: EH I, 651

krēpelêt L., Karls., = krẽ̦puļuôt.

Avots: ME II, 275

krēpenes [C., N.-Peb., Arrasch], = krēp(j)àuzas.

Avots: ME II, 275

krẽpes: auch AP., Salisb., (mit è ² ) Bērzgale, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt: sirmas k. ... kumeļam BW. 29616. kumeliņa krēpītēs 16175, 1.

Avots: EH I, 651

krẽpes [auch Wolm., PS., C., N.-Peb., Ruj., Kl., Warkl., Trik., Bers., Arrasch, Jürg., Bauske, Schujen, Gr.-Essern, krẽpe Lautb.], skrẽpes Dond., die Mähne: viņš nuoķeŗ zirgu aiz krēpēm (skrētēm) LP. VII, 431, Smilt., Lub., Druw.

Avots: ME II, 275, 276

krēpêt: zur Bed. vgl. pìekrēpêt (unter pìekrẽ̦pât).

Avots: EH I, 651

krēpêt, s. krepêt.

Avots: ME II, 276

krēp(j)àuzas, Fahnenhafer Konv. ^l 157, [PS.].

Avots: ME II, 275

krẽpļains, schnodderig, rotzig: bēr nam krēpļains de̦guns.

Avots: ME II, 276

kŗẽ̦puôt, = krẽ̦pât.

Avots: ME II, 297

krẽ̦puôtava,* der Spucknapf.

Avots: ME II, 276

‡ krẽ̦puôtiês Salis, = krẽ̦paļât, krē̦pâties.

Avots: EH I, 651

krēps, aus dem Acc. und Instr. krēpu erschlossen, schnodderig, schmutzig, zottig [?]: dažu dienu nuostaigāju me̦lnu muti, krēpu galvu BW. 9450; 22388. kas tuo krēpu (Var.: krepu(?)) bildinās 5520; 15070.

Avots: ME II, 276

‡ krẽ̦psla Frauenb., Wandsen, = krẽ̦ma: šuonakti uzsnigusi tāda k. sniega.

Avots: EH I, 651

krẽ̦puči, s. kre̦pučas.

Avots: ME II, 276

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651

krẽ̦pulis,

1) Flockenschnee, Schneelein, eine dünne Schicht Schnee
Katzd.;

2) krẽ̦puļi, der Nasenschleim
Dond.

Avots: ME II, 276

krẽ̦puļuôt Smilt., = krẽ̦palât.

Avots: ME II, 276

‡ nuokrẽ̦pât Seyershof, = nùospļaũt 2: te viens bij nuokrē̦pājis zemē.

Avots: EH II, 56

[nùokrẽ̦puļuôtiês, sich mit Nasenschleim besudeln Dond.]

Avots: ME II, 802

pìekrẽ̦pât, piekrẽpêt, piekrẽ̦puôt Bauske, vollqualstern U.: piekrē̦pā un piemin istabu.

Avots: ME III, 259

pìekrēpêt "an die Mähne anklammern anhaken" Spr.

Avots: ME III, 259

sakrēpêt U. (unter krēpêt), schmutzig werden; vgl. sakrepêt.

Avots: ME II, 655

sakrẽ̦puļuôtiês "?": kuo tu še istabā esi sakrē̦puļuojies? vai nevari ārā de̦gunu nuotīrīt? Dond.

Avots: ME II, 655

skrēpes: auch Dond.

Avots: EH II, 509

skrẽpes Ruj., = krẽpes, die Mähne.

Avots: ME III, 892

skrēpêt: Wohl aus nd. schrepen "striegeln" (Sehwers Unters. 106).

Avots: EH II, 509

skrēpêt, -ẽju, kratzen, ritzen Spiess n. U. Eher wohl aus skrãpêt entstanden, als zu ahd. screvōn "incidere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 581) gehörig.

Avots: ME III, 892

skrēpis,

1) ein Schornsteinfeger
U.;

2) ein alberner Mensch
Spiess n. U.;

3) = abrkasis 1 (mit ẽ) Wandsen.

Avots: ME III, 892

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

‡ bàltskaris ² Saikava, ein Pferd mit weisser Mähne und weissem Schwanz: b. baltām krēpēm un asti, bet pats iesarkans (bē̦rs, timss). Vgl. baltskarītis (unter baltskarains).

Avots: EH I, 202

grepstele,

1) das Gekräusel, Krollen im Garn :
gruoda dzija sitas grepstelēm Lös n. Etn. III, 178 ; [

2) eine Locke,
cirta Domopol ;

3) eine Zotte,
pinka : zirgam krēpes grepstelēs Kreuzb].

Avots: ME I, 650

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

izplêvêt,

1) tr., flattern lassen:
viņš biezās krēpes izplēvējis Rainis, Smilt.;

2) intr., zerstieben, dahinschwinden,
gew. refl. - tiês: gars izplēvē kâ re̦tais gaisiņš Weish. Sal. 2, 3. šī manam laimīte, kâ migla tā izplēvējas Baumbach, C.;

[3) am Fleisch abnehmen bis auf Haut und Knochen; verlodern wie Kohlen
U.].

Avots: ME I, 783

izpũris (Part. prt., = li. išpũręs) [C., Arrasch, Selg., Nigr., Dunika u. a.], aufgelockert, zerzaust, sträubig, struppig: mati izpūruši kâ raganai. vista, kumeļš ar izpūrušu spalvu LP. V, 42. vīrs ar izpūrušu bārzdu, zirgs ar izpūrušām krēpēm.

Avots: ME I, 787

[ķuõķis Planhoff, = čuõkars 1: zirgam krēpes savē̦lušās vienā ķuoķī.]

Avots: ME II, 393

krepêt od. krēpêt, -ẽju, schmutzig werden.

Avots: ME II, 274

[kre̦pučas U.], kre̦puči Sonnaxt, krẽ̦puči Wid., zäher Schleim Drosth., Lungenauswurf. [Nebst krepêt, krē̦pas zu li. krẽplės "skrēplēs", aksl. kropľa "Tropfen", kropiti "(be)spritzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 623.)

Avots: ME II, 274

krustuôt, tr., kreuzen: zirgu un ēzeli Vēr. II, 1187. kumeliņš krustuotām krēpītēm BW. 29869. Refl. -tiês, sich kreuzen: sāk zibeņi krustuoties LP. VII, 497. Subst. krustuôšana, das Kreuzen; asiņu krustuôšanās; krustuojums, die Kreuzung: ielu krustuojums Vēr. II, 1305. meita dabūjuse pārskriet vagu krustuojumam LP.VII,70.

Avots: ME II, 290

I lãsaîns, làsaîns ² Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. ² 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441

[nùokrepêt U. (unter krēpêt), sich mit Schmutz bedecken: miesa nuokrepējusi.]

Avots: ME II, 801, 802

nùoplĩvêt, nùoplĩvuôt, nùoplivuôt, nùoplivinât, nùoplivinât, nùoplĩvinêt, eine flatternde Bewegung machen, dahin flattern: mētelis vien nuoplīv Dok. A. nuoņe̦m tautas vainadziņu, mati vien nuoplīvuoja BW. 24450. pār krastu nuoplīvuoja gara dūmu strīpa Stari I, 41. [kâ bālgana liesma nuoplīvuoja... acīs Veselis Saules kapsē̦ta 20.] meitene nuoplīvinē pa pļavu Latv. Refl. -tiês, eine flatternde, flackernde Bewegung machen: vakarblāzma nuo-dzisa, nuoplīvuodamās nakts me̦lnuo mākuoņu asiņainās krēpēs Austr. svece nuoplivinājās vairākus lāgus Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 831

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

‡ *pim̃buļains, mit Kot od. Mist verklebt, klumpig: zirgam pimbuļe̦nas krēpes Seyershof.

Avots: EH XIII, 233

ripainis, ein Apfelschimmel, ein Pferd mit runden Flecken; ein rundes, wohlgenährtes Pferd: kumeliņ, ripainīti, tev tēcēt, man sēdēt! BW. 32071 var. bērīt manu, ripainīti! 29929, 1. Adama labākajam zirgam - tumšzilajam ripainītim.... bija baltas krēpes Janš. Dzimtene IV, 25.

Avots: ME III, 530

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601

‡ sapînêt N.-Peb., = sapît 1: s. matus pīnēs. s. zirga krēpes.

Avots: EH XVI, 436

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. ^l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

‡ II skari Lng. (unter kārt ) "Haarflocken, die aneinander hangen und nicht voneinander gelöst werden können": Auseklītis zirgu pirka dzelteniem skariņiem (Var.: krēpītēm ) BW. 33795, 1. Zu skara 1.

Avots: EH II, 502

skrẽtes Dond. n. FBR. V, 128; Schlehk n. FBR. VII, 41, skrētes U., = krētes, die Mähne: nu redzēju ...kumeliņu: skrētes (Var.: krētes, krēpes) vilkās līdz zemīti BW. 33302 var.

Avots: ME III, 892

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

spurîtiês,

1) sich sträuben:
viņa ūsas spurījās kâ hiēnas krēpes Druva II, 431;

2) schelten, sich zanken
Wid.: viņš iedzēries sāk spurīties Fest. Vgl. spuruôtiês.

Avots: ME III, 1032

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 ₁ . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 ₂ . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291

vẽjuôt C.,

1) intr., wehen:
vēsmiņa vējuo slimniecei pretī Dr. vēja māte, . . . vai galviņa tev nesāp visu mūžu vējuojuot? BW. 34053. vējuoja pavasars Ezeriņš Leijerk. II, 202. vējuojuošas putu krēpes Stari I, 38. šīs jūtas meitenei vējuoja caur miesu Veselis Saules kaps. 62;

2) tr., lüften, im Winde trocknen:
zari nuolīkuši cimdu, zeķu vējuojuot (Var.: vēdinuot) BW. 7121, 2 var. putni vējuojuši, vējuojuši, nevarējuši jūru sausu izvējuot LP. VI, 550;

3) intr., im Winde trocknen:
slapjais deķis, linsē̦klas vējuo Vīt. Refl. -tiês,

1) sich auslüften
U.: lai dēlītis vējuojas un neklaudz LP. VI, 834. uguns drusku pavairāk vējuojusies VII, 1182;

2) Luftschlösser bauen, schwärmen, unbegründete Pläne machen
Neik. n. U.

Avots: ME IV, 554

I vilnît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) wogen
(mit ilˆ ) C.,Golg., Saikava, Serben, Vīt.: viļņi vilnī Vīt. e̦ze̦rs sāk vilnīt Serben. p`avas upīte, kas mīkstā zâlē vilna U. b. 85, 80. labība vējā vilnī Drosth. (hier und anderswo neben ūdens viļņuo!, Golg., N.-Peb., (mit ilˆ ² ) Grünwald. viņš skrēja, ka mati vien vilnīja Golg. zirgam (skrienuot) krēpes vilnī N.-Peb.;

2) wellenförmige Bewegungen machen, wedeln:
kuo te vilnī ar asti?

3) flammen
Wid.;

4) sich schnell und leicht vorwärtsbewegen (z. B. vom Feuer od. vom Brennen trocknen Reisigs; auch von schnellem Lau fen od. Fahren gesagt)
Sessw.; laufen Bers., (mit ilˆ ) Kl., (mit ìl ) Trik.: bē̦rns vilnīja ("= skrēja, ka mati vien cilājās") Trik.;

5) stolz einhergehen, stolzieren
(mit ilˆ ) Ronneb., Smilt.

Avots: ME IV, 595